1. Spēja izzināt sakarus starp priekšmetiem, parādībām u. tml, spriest par tiem un atbilstoši izturēties; arī prāts
„Viņa mute izkalta, skatiens aizmiglojās, saprāts aptumšojās, kājas saļodzījās..."
„Kaut saprāts vārgi pretojās, ar sirdi nojautu, ka esmu uzveikts."
„Bet, kur saprāts netiek galā, atliek vien cerēt uz jūtām."