1. Atzīt par pareizu; pievienoties (kādam izteikumam)
„Tad iešalcas, uzgavilē koris, it kā atbildēdams vai apstiprinādams sacīto."
„- Jā,- meitene apstiprināja."
„Uz abiem jautājumiem es varēju atbildēt drīzāk noraidoši nekā apstiprinoši."
„Jā, četri, saimniece apstiprināja."
2. Būt, noderēt par pierādījumu, pamatojumu
„Un noslēgumā vēl divas papildu liecības, kas, pašas par sevi nebūdamas īpaši nozīmīgas, tomēr ļauj apstiprināt manus iepriekšējos argumentus."
„Mēģināju runāt ar Aivaru, kas noticis, bet Aivars atbildēja visai izvairīgi, kas vēl vairāk apstiprināja manas aizdomas, ka kaut kas noticis."
3. Atzīt par likumīgu, derīgu (ar īpašu lēmumu, pavēli, rīkojumu u. tml.)
„Viņa nedeva mana producenta dzīvokļa orderi, lai gan man ir pie notāra apstiprināta pilnvara."
„- Jūsu plāns ir apstiprināts."
„Pie tā tūlīt pienāca kāds virsnieks un palūdza personu apstiprinošus dokumentus."
„Tiesa, nekur oficiāli tas nebija apstiprināts."