1. runāt (kādu tekstu, vārdus), runājot darīt zināmu (ko); [sacīt]{s:1817}
„Kad es kaut ko tādu teicu?"
„Pielēja to pilnu ar duļķaino šķidrumu un, ne vārda neteikusi, izdzēra."
„Tad sāku domāt, ko teikt tālāk."
„Suns gribēja kārtējo reizi slavēt Edžu, teikt paldies par iecerētajām skatuvēm."
2. Pavēlēt, pamudināt; arī pamācīt, brīdināt
„Tad Režisors teiks, lai mēs nečivinām un nekustamies."
3. Tēlot (ko) mākslas darbā, parasti daiļdarbā, paust (ko) rakstītā tekstā; [sacīt]{s:1819}
„Lai dzejā teikto sadzirdētu pēc iespējas vairāk ļaužu, mūziķis dzejolim piekomponē melodiju."
4. būt kādos uzskatos, domās (par ko) un paust tās mutvārdos vai rakstveidā
„Smiļģis teica, ka mums ir vienlīdz jāprot runāt tiklab kā ar prezidentu, tā šinderu."
5. Slavēt; cildināt
„Kad lielā ozola ēna jau sniegsies līdz kūts mugurai, viņa aiznesīs āboliņa pļāvējiem ar rasu apsvīdušu sviestu un labi nobriedušu un acainu rudzu maizi, un saime to ēdīs teikdama un slavēdama."
6. Jāatzīst, arī jākonstatē
„Un tomēr man jāteic, ka laiks no 1944. līdz 1952. gadam bija arī auglīgs un saturīgs."
7. Dēvēt, saukt, arī uzskatīt par ko
„Solīt sola, bet nedeva, teic man' lielu dzērājiņ'."
8. būt tādam, no kā ir iespējams ko secināt, gūt kādu informāciju; arī [runāt]{s:1865}
„Grāmatā teikts, ka ilgi šo mērci glabāt nav vēlams."
„Pat, ja iekšējā sajūta teic, ka tā nav gluži pareizi, varbūt tur nav, par ko daudz uztraukties?"