1. Indivīda būtiskāko, stabilāko psihisko īpašību, arī paradumu kopums, kas nosaka tā attieksmi pret citiem cilvēkiem, sabiedrību un atspoguļojas noteiktā izturēšanās veidā un rīcībā dažādās dzīves situācijās
„Izkopt rokrakstu nozīmē izkopt raksturu."
„Varbūt vainīgi mūsu asie raksturi?"
„Papam ir mierīgāks raksturs."
2. Griba
„Man jau vājš raksturs, grūti pateikt “nē” skriešanai, bet mācos."
3. Galveno, raksturīgo (kā) satura īpašību, pazīmju kopums
„Tā var būt vienīgi piemērota vai nepiemērota atkarībā no konflikta rakstura."
4. Galveno, raksturīgo (piemēram, parādības, norises, priekšmeta) īpašību, pazīmju kopums
„Šie kuģi neuztur radiosakarus, kapteiņi neziņo par kravas raksturu, dreifē ar« ievilktiem nagiem»."
„Augšanas apstākļu bagātīgumu vai nabadzīgumu kūdreņos nosaka nevis kūdras slāņa biezums, bet kūdras raksturs un gruntsūdeņu ķīmiskās īpašības."
„Unikālās akmens/ metāla figūras jebkurai dārza ainavai piešķirtu individuālu raksturu, taču šoreiz stāsts nav par tām."
„Gan tirgotāji, gan ražotāji atzīst, ka saldējuma patēriņam ir izteikts sezonas raksturs."
5. Mākslā - cilvēka tēls ar spilgtām, labi uztveramām īpašībām, pazīmēm
„Romāna centrālais raksturs ir Vidzemes lauku tirgotāja un krodzinieka meita Zane, kas dzimusi kādā no divdesmitā gadsimta agrīnajiem gadiem."
6. Veids, paveids
„Iemācoties sevi pazīt, mainot savu attieksmi, var ievērojami mainīt slimības raksturu."
7. Raksturīgs (dzīvnieku) izturēšanās veidu, reakciju kopums
„Tie, kam ir mājas mīluļi, taču labi zina, cik atšķirīgi tie ir pēc rakstura!"